Olimpiskā kustība
Olimpisko spēļu atdzimšana
Doma par olimpisko spēļu atjaunošanu pieder franču pedagogam un vēsturniekam Pjēram de Kubertēnam. 1881. gadā vācu arheologs Ernests Kuriciuss pabeidza izrakumus antīkajā Olimpijā un līdz ar seno kulta atsegšanu, apmēram 1500 gadiem pēc antīko spēļu aizliegšanas, pievēra tām visas pasaules uzmanību.
XIX gadsimta beigās pasaulē sākās strauja ekonomiskās un kultūras dzīves izaugsme, arī sporta attīstība. Šajā laikā savu attīstības ceļu sākuši gandrīz visi tagad populārie sporta veidi - futbols, vieglatlētika, basketbols, riteņbraukšana, airēšana u.c.
1883.gadā franču aristokrāts barons Pjērs de Kubertēns iepazīstināja sabiedrību ar savu ieceri, rīkot plašas starptautiskas sporta sacensības, kas tobrīd guva pavisam nelielu atsaucību. Viņš veltīja lielas pūles, lai propagandētu savu ideju Anglijas, Francijas un citu valstu sabiedrībām pierādot šo sacensību nepieciešamību. Ar milzīgu entuziasmu Pjērs de Kubertēns ķērās pie savas ieceres realizācijas, pārņemot antīkās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas.
1894.gada 23.jūnijā Parīzē Sorbornas universitātē sanāca Starptautiskais sporta kongress. Tajā piedalījās 79 delegāti no 12 valstīm un 49 sporta organizācijām. Kongresa darba kārtībā bija septiņi jautājumi par amatieru sporta problēmām, Pjērs de Kubertēns, kā kongresa organizētājs, pievienoja astoto - "Olimpisko spēļu atdzimšanas iespējas". Pjēra de Kubertēna entuziasms ietekmē kongresa delegāti vienprātīgi atbalstīja ideju rīkot mūsdienu olimpiskās spēles un izveidot Starptautisko olimpisko komiteju (latv.val.- SOK,angliski -International Olympic committee,IOC).
Par pirmo SOK prezidentu 1894.gadā ievēlēja grieķi Demetrusu Vikelasu, pamatojoties uz to, ka pirmās spēles nolēma sarīkot Atēnās (Grieķija) 1896. gadā. Pats Pjērs de Kubertēns uzņēmās SOK ģenerālsekretāra amatu.
Pjērs de Kubertēns bija SOK prezidents no 1896. līdz 1925.gadam. Viņš izstrādājis olimpiskās kustības pamatdokumentu - "Olimpisko hartu", spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju protokolu, atlētu zvēresta tekstu.
Kubertēna izpratnē olimpiskās spēles nebija tikai sporta sacensības - ar spēļu un olimpiskās kustības palīdzību vinš vēlējās popularizēt amatieru sporta pedagoģiskās un morālās vērtības, veicināt veselas, fiziski, garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos.
Pēc Kubertēna idejas, no 1912. līdz 1948. gadam Olimpiādes spēlēs bez sporta sacensībām notika arī arhitektūras, literatūras, mūzikas, mākslas un tēlniecības konkursi. Lai ar savu atoritāti neietekmētu žūrijas komisijas lēmumu, 1922. gadā olimpiskās himnas teksta konkursā, Kubertēns savu darbu iesniedza ar pseidonīmu. "Oda sportam" saņēma galveno balvu. Mūsdienās olimppisko spēļu programmu papildina plašs kultūras sarīkojumu klāsts.
1925.gadā Kubertēns atstāja SOK prezidenta amatu, taču turpināja aktīvi līdzdarboties olimpiskajā kustībā. Kubertēns nomira 1937.gadā, 73 gadu vecumā. Barons apglabāts Lozannā ( Šveice ), bet Kubertēna sirds, izpildot nelaiķa vēlēšanos, apglabāta olimpisko spēļu dzimtenē Olimpijā (Grieķija).
Mūsdienu Olimpiskā kustība
Olimpiskā kustība ir nepārtraukts process, kas pieejams jebkuram cilvēkam, jebkurā vecumā neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa un fiziskajām spējām.
Olimpiskā kustība ir dzīves skola, kurā notiek nepārtraukta pašizglītošanās. Mūsdienu olimpisko kustību pasaulē veido Nacionālo olimpisko komiteju, Starptautisko sporta veidu federāciju, Starptautiskās olimpiskās komitejas, kā arī citu ieinteresēto organizāciju un personu aktivitātes.
Olimpiskās kustības galvenie mērķi:
- ar sporta palīdzību veicināt veselas, harmoniskas, garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos;
- ar sporta palīdzību izglītot jaunatni draudzības un savstarpējās sapratnes garā, sekmēt dialogu starp tautām, izskaust aizspriedumus un stereotipus;
- popularizēt olimpiskās vērtības un ideālus visā pasaulē;
- ik pēc četriem gadiem pulcēt visas pasaules labākos atlētus grandiozos sporta, jaunības, solidaritātes un miera festivālos - olimpiskajās spēlēs.
Kad radās mūsdienu olimpiskā kustība?
Mūsdienu olimpiskā kustība radusies XIX gs. beigās, kad strauji sāka attīstīties sports, nostiprinājās starptautiskie sporta sakari, kā arī daudzās valstīs aktīvi tika pētīti fiziskās audzināšanas teorētiskie un praktiskie jautājumi.
Arheoloģiskie izrakumi, kas tika veikti senajā Olimpijā, radīja lielu sabiedrības interese par antīkajām olimpiskajām spēlēm, un Pjēra de Kubertēna ideja - atjaunot olimpiskās spēles, guva lielu atsaucību daudzās valstīs.
Pirmo reizi Kubertēns savu nodomu atklātībā paziņoja 1892.gadā - konferencē, kas bija veltīta Francijas sporta biedrību savienības X gadadienai. 1894.g. tika dibināta Starptautiskā Olimpiskā komiteja.
1895.g., pamatojot mūsdienu olimpiskās kustības rašanos, Pjērs de Kubertēns rakstīja: "Mūsdienu atlētismam ir divas tendences - tas kļūst demokrātisks un starptautisks. Šī kustība radusies no varenās tieksmes pēc miera, brālības un draudzības, kas mājo cilvēku sirdīs."
Nepieciešams, lai katras olimpiskās spēles ik pēc četriem gadiem ļautu visas pasaules jaunatnei satikties draudzīgā gaisotnē. Tas palīdzēs lauzt neuzticēšanās ledu cilvēku starpā, kas uztur naidu, akumulē pārpratumus un sekmē barbarisku karu izraisīšanos. Olimpiskās kustības attīstība un olimpisko spēļu noorganizēšana sekmēja starptautisko sporta veidu federāciju izveidi.
Kas ir Olimpisms ?
Olimpisms ir dzīves filozofija, domāšanas un dzīves veids, tieksme pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls – harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā.
Olimpisms ir koncepcija, kuras pirmsākumi rodami antīkajā Grieķijā. Tas satur fundamentālus mērķus cilvēka izglītošanai un, kā sacījis barons Pjērs de Kubertēns, mēģina koncentrēt mirdzošā starā visas morālās vērtības, kas nepieciešamas, cilvēka pilnveidošanā .
Antīkās Grieķijas filosofi ticēja, ka fiziskais skaistums, spēks un veselība nav vienīgās īpašības, kas vajadzīgas vīrietim un sievietei, bet, ar vingrinājumu un sacensību palīdzību attīstītas, kā arī apvienotas ar morālajām un garīgajām vērtībām, tās var radīt īsti pilnvērtīgu cilvēku, kas būtu līdzsvarots visās savās izpausmēs un darbībā.
1918. gadā Pjērs de Kubertēns centās izskaidrot, kas ir olimpisms: "Olimpisms ir nevis sistēma, bet gan domāšanas veids. Tam var būt visdažādākās izpausmes, un nav tādas tautas vai laikmeta, kas varētu pierādīt savas pirmtiesības uz tā atklāšanu. Olimpisms ir domāšanas veids, kas cēlies no divejāda kulta: piepūles un saskaņas eritmijas. Palūkojieties, cik neatšķirami cilvēka dabā apvienojas abi elementi - galēja sasprindzinājuma izjūta un savaldība! Šķietami pretrunīgi tie tomēr ir izteiktas vīrišķības pamatā. Vai tad ir kāds cilvēks - šā vārda absolūtajā nozīmē, kurš nemitīgi rūpējas par savas enerģijas saglabāšanu, savu spēku apvaldīšanu - un negūst prieku, parādot vairāk spēka, nekā no viņa tiek gaidīts? Bet tajā pašā laikā vai tad ir kāds cilvēks šā vārda plašākajā nozīmē, kurš nejustu prieku par to, ka viņa aizrautība ir pakļauta tīkamai savaldībai un paškontrolei un viņš pats ap sevi rada kārtību, līdzsvarotību un harmoniju? Tātad - mēs spontāni tiecamies pēc spēka izpausmes vai pierastā līdzsvara. Tas ir jāmācās - cītīgi un neatlaidīgi." (Pjērs de Kubertēns. IV Olimpiskā vēstule. "Gazette de Lausanne", 22.11.1918. Tulkojums latviešu valodā - "Olimpiskais Kentaurs", Nr.11, 1996. gada jūlijs.)
Olimpisms kā dzīves filozofija cieši savijas ar katra no mums kā indivīda personīgo dzīves skatījumu, mūsu lēmumiem un uzskatiem. Tā ir pretruna starp garu un miesu, kuri viens bez otra nevar eksistēt. Tā ir iekšējā ticība pašam sev, saviem spēkiem, varēšanai un gribēšanai. Olimpisms ne tikai uzsver vajadzību attīstīt ķermeņa spējas, bet kopumā veido cilvēka skatījumu un attieksmi pret dzīvi caur pasaules prizmu. Sports ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī personas rakstura formētājs un veidotājs
Olimpisma pamatprincipu un vērtību popularizēšana, veicināšana un aizsargāšana — tā ir viena no galvenajām 205 pasaules valstu nacionālo olimpisko komiteju (Latvijā — Latvijas Olimpiskā komiteja) misijām, kur noteicošā loma ir olimpiskajai izglītībai, iesaistot tajā visplašāko interesentu loku, — jebkuru neatkarīgi no viņa vecuma, sociālā stāvokļa un spējām.
