Sporta nozares pārvaldībā ir svarīgi noteikt katra atbildību

Gribam iedot organizācijai jaudu – Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentūras pirmajā gadā veiktās reformas intervijā Armandam Sametim skaidro Žoržs Tikmers un ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks.

Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Ar kādām sajūtām gaidāt pārceltās olimpiskās spēles, kurām jau pēc trim mēnešiem jāsākas Tokijā?
Kārlis Lejnieks. Spēļu orgkomitejai bijis pietiekami daudz laika sakārtot visus procesus, lai tās varētu veiksmīgi sarīkot pēc pārcelšanas no pagājušās vasaras. Mēs strādājam ar to informāciju, kas nāk no SOK (Starptautiskās Olimpiskās komitejas – aut.), un nepakļaujamies kaut kādām spekulācijām, ko katrs domā – notiks spēles vai nenotiks. SOK prezidents Tomass Bahs ir skaidri norādījis, ka spēles būs. Jā, tās būs atšķirīgas no ierastajām, būs virkne vadlīniju, kas jāievēro, bet tie ir risināmi darba jautājumi. Spēļu rīkošanā ieguldīti milzu līdzekļi, kurus nebūtu pareizi vienkārši zaudēt, turklāt to nenotikšana iedragātu visu sporta ekosistēmu.

Spēļu rīkošana ieguldīto līdzekļu dēļ, pat neskatoties uz neviennozīmīgo to atbalstu Japānas iedzīvotāju vidū, neapdraud olimpisko garu?
Uzskatu, ka tās iedzīvotāju aptaujas par attieksmi pret spēlēm ir ļoti subjektīvas. Paši zinām, kā tās dažkārt tiek veidotas pie mums, aptaujājot tūkstoti cilvēku un pasniedzot to kā sabiedrības viedokli. Spēļu rīkotāji turklāt arī ir nākuši pretī, nosakot tikai vietējo līdzjutēju klātbūtni sacensībās. Esmu pārliecināts, ka SOK un Japānas valdība ir izanalizējuši riskus un izdarījuši pilnīgi visu, lai šīs spēles būtu drošas un sportisti varētu cīnīties par savu sapņu piepildīšanu. Pajautājiet jebkuram sportistam, kurš gatavojas šim notikumam! Viņiem tas ir vissvarīgākais starts. Ja par ieguldītajiem līdzekļiem, tad jāņem vērā, ka tā ir milzu investīcija visā sportā, kas rezultātā iespaido arī visu sporta veidu federācijas. Daudzām no tām olimpiskā kustība ir teju vienīgais ienākumu avots.

Cik ļoti spēļu pārcelšana sarežģīja Latvijas sportistu kvalificēšanos tām?
No finansējuma viedokļa viņiem ir tāds atbalsts, kāds nav bijis nekad. Tam ļoti palīdzēja IZM (Izglītības un zinātnes ministrija) pagājušajā gadā papildus piešķirtie divi miljoni eiro, ko olimpieši var izmantot, lai sagatavotos Tokijas spēlēm. 

Žoržs Tikmers. Jāsaprot, ka Covid-19 ietekmē mūs visus – ģimenes, bērnus, tos, kuriem jāierodas darbā, un arī sportistus. Ja pajautāsi viņiem, vai šobrīd viss ir kārtībā, viņi pateiktu nē: nauda man ir, bet trenēties, piedalīties sacensībās un strādāt savā režīmā ne visos sporta veidos ir iespējams. Ir sporta veidi, kuros desmit mēnešu laikā nebija nevienas sacensības, bet citos to sistēma ir saglabājusies. Vēl pagājušajā gadā bija nopietns laika periods, kad daudzi sportisti nevarēja izmantot Latvijā esošās sporta bāzes. Joprojām katram no 52 šī brīža olimpisko spēļu kandidātiem ikdienā jārisina jautājumi par treniņu iespējām, sacensībām, pārvietošanos. Situācija ir nepārtraukti mainīga. Labā ziņa, ka pagaidām mēs šeit, Olimpiskajā komitejā, nopietnus trauksmes signālus nesaņemam. Olimpiskā vienība galvenās ārstes vadībā monitorē situāciju. 

Vai piekrītat vairāku sporta federāciju pārstāvju izteikumiem, ka sporta nozares nostāja, valdībai nosakot Covid-19 ierobežojumus, netiek ņemta vērā?
Uzskatu, ka tā tiek ņemta vērā iespēju robežās. Valdība lēmumus pieņem diskusijā ar veselības ekspertiem, un mēs te nevaram būt nekādi solisti ar saviem lūgumiem un prasībām. Varam vien atbildīgi sagatavot savus priekšlikumus atbilstoši savu sporta veidu specifikai, lai varētu droši organizēt treniņu un sacensību procesu. Ir absolūti skaidrs, ka šeit diriģents ir Veselības ministrija un tās eksperti. Mums jārēķinās ar situāciju, kuras attīstība joprojām nav pilnībā skaidra. Jābūt piesardzīgiem, jo ikviena indivīda veselība ir augstākā prioritāte un tikai pēc tam iespēju robežās varam izskatīt sportošanas iespējas. 

Kārlis Lejnieks. Varam kaut vai tikai paskatīties, kā iet mūsu kaimiņiem. Negribētu nonākt situācijā, kādā šobrīd ir Igaunija, kur katrs piektais testētais ir pozitīvs, bet viņiem vēl pirms mēneša nebija iebraukšanas ierobežojumu, varēja sportot ārā un iekšā, ēst restorānos. Mēneša laikā viņi no labas situācijas nogāzās lejā tā, ka pat brīvdienās viņiem ir pusotrs tūkstotis saslimušo. Tai pašā laikā mums ir daudz izdarīts, lai visi Latvijas izlašu sportisti un olimpisko spēļu kandidāti šobrīd varētu trenēties, darboties un gatavoties savām sacensībām. Skaidrs, ka ir jautājums par ierobežoto darbu sporta skolās, taču, ja jau šobrīd nevar apmeklēt izglītības iestādes, kāda ir loģika ļaut to darīt sporta skolās?

Žoržs Tikmers. Tas īsti nav mūsu kompetences jautājums. Protams, mēs kā LOK varam teikt, ka mēs gribētu, lai visi varētu sportot un pakāpeniski tiktu atjaunotas pilnvērtīgas nodarbības bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, bet pašreiz no valdības šāda lēmuma nav.

Ko sporta federācijas šajā situācijā var ietekmēt? 
Var jau uzrakstīt skaistu atklātu vēstuli un cerēt, ka tur kaut kur kāds kaut ko izdarīs, bet cita lieta ir paņemt savu sektoru vai konkrētu sporta veidu un izveidot drošas sportošanas vai sacensību norises protokolu. Izpētīt juridisko konstrukciju, Ministru kabineta noteikumus un tad iesniegt argumentētus priekšlikumus par šo jautājumu. Tas būtu lietderīgāk. 

Vai tad tas nav darīts? 
Ir jāseko līdzi notiekošajam. Pagājušajā gadā ap šo laiku bija viena situācija, bet šogad – jau pavisam cita. Ir jāstrādā nepārtrauktā tiešsaistes režīmā un jāskatās, kā, mainoties situācijai ar Covid-19 valstī, pielāgoties un rīkoties. Šajā ziņā man labs piemērs šķiet Latvijas Hokeja federācija un pasaules čempionāta rīkošanas komiteja. Šobrīd viņi gatavojas situācijai, kurā, iespējams, daļa skatītāju varēs atgriezties tribīnēs, bet neuzstāj, ka tam noteikti ir jānotiek. Paralēli tiek gatavotas alternatīvas gadījumam, ja saslimšanas rādītāju līkne ies uz leju. Ja nebūs to tribīņu, skatītājiem jau nemaz nebūs, kur atgriezties. 

Kārlis Lejnieks. Viņi domā arī dažādus citus risinājumus. Kaut vai to pašu ātro testēšanu un citus inovatīvus risinājumus. 

Žoržs Tikmers. Situācija var mainīties ļoti strauji. Es domāju, ka, neskatoties uz visu, vakcinācija Latvijā uzņems apgriezienus. Sporta organizācijām ir jāseko līdzi šiem procesiem un tam, kā tie var ietekmēt sporta, kultūras un visus citus pasākumus. 

Nepilna gada laikā vadošajos amatos LOK esat aktīvi strādājuši pie vairāku reformu ieviešanas. Kuras ir īpaši izceļamas?
Gatavojoties LOK vēlēšanām, pusotru gadu iepriekš diezgan daudz tika runāts par amatpersonu rotācijas principiem, ka šeit esot tāds kā klubiņš iesēdējies. Mēs šo jautājumu esam analizējuši un programmā kā vienu no punktiem paredzējām attiecīgus grozījumus organizācijas statūtos par amatpersonu ievēlēšanas termiņiem. Esmu gandarīts, ka Juridiskā komisija un LOK izpildkomiteja, sagatavojot grozījumus, ir respektējusi šo uzstādījumu. Ja piektdien LOK Ģenerālā asambleja apstiprinās grozījumus, un esmu pārliecināts, ka tā notiks, tad būsim situācijā, kādu atzinīgi vērtē arī SOK, ka tiks ieviesti ne vairāk kā divi termiņi LOK prezidentam un ne vairāk kā trīs termiņi LOK izpildkomitejas locekļiem un ģenerālsekretāram.

Kāda ir motivācija šādām pārmaiņām?
Visu laiku mūsu vidē tiek runāts par vecām un jaunām sejām. Tagad varu parādīt vienu jaunu (uz Kārli Lejnieku) – motivētu un daudz padarītiem darbiem. Ja nopietni runājam, tā ir izvēle: vai mēs gribam būt klubiņš ar neierobežotām iespējām strādāt, kamēr mūs atbalsta, vai arī mēs gribam iedot organizācijai jaudu. Aizsēdēties šeit ir ļoti viegli, bet, tāpat kā sportistiem un treneriem, arī mums ir vajadzīga paaudžu maiņa, jo tikai tā varam iet uz priekšu. 

Kārlis Lejnieks. Svarīga ir ne tikai šī rotācija, bet arī konkrēti noteikt, kas par ko atbild. Tāpēc arī cenšamies pārstrukturizēt organizācijas darbu un ieviest kārtību: Olimpiskā komiteja – sporta veida federācija – sportists. No pirmā janvāra mūsu struktūrvienība, Latvijas Olimpiskā vienība, ļoti konkrēti rūpējas par sportistu fizisko un garīgo veselību, bet vairs neuztraucas par finansējumu sportistiem, kas iepriekš gāja caur šo struktūrvienību. Esam sākuši darbu pie tā, lai sportistiem būtu unificēti kritēriji finansējuma iegūšanai. Līdz šim vienmēr bijis tā, ka visiem sporta veidiem ir vienots atbalsta formāts, vadoties pēc rezultātiem pasaules un Eiropas čempionātos, Pasaules kausā vai olimpiskajās spēlēs, taču jāsaprot, ka tās sacensības bieži vien ir dažādas un mēs nevaram uzkraut golfam tos pašus nosacījumus, kādi ir vieglatlētikai. Būtiski, ka ar katru sporta veida federāciju runājam atsevišķi, kopīgi izstrādāsim kritērijus, un tieši federācijas būs tās, kas noteiks sportista vārda iekļaušanu atbalsta programmas sastāvā. 

Žoržs Tikmers. Varam salīdzināt Olimpisko vienību ar lielu lidmašīnu, kurā ir vietas trijos sektoros. Iepriekš biļetes uz vietu dalīja Olimpiskā vienība, nosakot konkrētus kritērijus, bet pandēmijas krīze parādīja šīs sistēmas trūkumus, jo diemžēl virknē sporta veidu vienkārši nebija iespēju tos izpildīt, jo nebija sacensību. Tagad ir iespēja to mainīt. Tā «lidmašīna» joprojām ir, bet Olimpiskā vienība rūpējas par to, lai tās vietas būtu kvalitatīvas. Biļešu sadalīšana nonāks sporta veidu federāciju pārziņā. Viņu atbildība būs paskaidrot gan iekšēji sportistiem, gan sabiedrībai, kādēļ konkrētajā pozīcijā ir attiecīgais atlēts. Kritēriji būs apstiprināti no konkrētā sporta veida federācijas valdes puses un būs attiecināmi tikai šajā sporta veidā, bet LOK sekos līdzi tam, lai šie kritēriji ir salīdzināmi. 

Kā uz šīm pārmaiņām reaģē federācijas? 
Katras pārmaiņas sākotnēji nāk pagrūti, lai gan federācijas pieņem šo sistēmu. Izveidojām vadlīnijas un kārtību. Mēs dodam federācijām finansējumu un iespēju tām pašām ietekmēt sportistu atbalsta procesus. Interesanti, ka galvenie iebildumi ir par pārmaiņu tempu. Sak, principā mēs piekrītam, bet, ja tas būtu nobīdīts pāris gadu vēlāk, būtu labāk. Jā, reformas ir straujas, bet Covid-19 krīzes laikā nevar stāvēt uz vietas. Ir jāstrādā. 

Kārlis Lejnieks. Mērķis ir šīs reformas ieviest pēc iespējas ātrāk, lai sporta veidu federācijas saprot savu būtību, bet mēs varam rūpēties par globālām lietām. Piemēram, vidējā termiņa budžetu augstu sasniegumu sportam, kas pēdējos gados ir ievērojami samazināts. Tā vietā, lai strādātu pie tā palielināšanas un apstākļu uzlabošanas sportistiem, mums nākas diskutēt, kurš sportists atbilst kritērijiem, bet kurš ne. 

Šādā sistēmā jābūt lielai uzticībai sporta veidu federācijām, kurās nereti gadās iekšējās intrigas, kā, piemēram, notika pirms pāris gadiem Latvijas Taekvondo federācijā!

Žoržs Tikmers. Šādiem gadījumiem ir ļoti iedarbīgas "zāles". Konkrētajā situācijā, kad LOK bija spiesta pieņemt radikālu lēmumu un apturēt Taekvondo federācijas finansējumu, tas ieguva rezonansi. Tas nav tikai divu organizāciju jautājums. Iesaistījās arī Starptautiskā un Eiropas Taekvondo federācija, piedāvājot mediatora lomu, pati federācija bija spiesta izdarīt grozījumus un labot savus statūtus, kā arī nokārtot visas attiecības ar savām sportistēm, un mēs panācām risinājumu. To redzēja arī citu sporta veidu federācijas un saprata, ka ir normas un noteikumi, kas jāievēro. Pretējā gadījumā sekas ir diezgan sāpīgas. Es ceru, ka ar tādiem gadījumiem nenāksies saskarties, turklāt ikdienas komunikācija ar olimpisko sporta veidu federācijām mums ir pietiekami produktīva. 

Kārlis Lejnieks. Pārejas procesā ir arī Olimpiešu sociālais fonds, kas veic pabalstu izmaksas ne tikai sporta veterāniem, bet arī sportistiem un treneriem. No 1. jūlija spersim konkrētu soli, lai sociālais fonds atbilstu savam nosaukumam, bet sportisti un treneri pārnāktu LOK pārziņā. Gribam par konkrētām lietām atbildēt ar savu vārdu un uzvārdu. Šobrīd ir tā, ka sociālajā fondā kaut kas notiek, bet zvana Žoržam. Ar šīm reformām konkrēti gribam pateikt, par kurām lietām atbildam mēs, par kurām federācijas, par kurām Olimpiskā vienība vai Olimpiešu sociālais fonds. Citādi beigās sanāk, ka mēs atbildam par visu, bet tanī pašā laikā – neatbildam ne par ko. 

Atgriežoties pie šovasar gaidāmajām olimpiskajām spēlēm, uz kādu rezultātu cerat no mūsu sportistiem?
Žoržs Tikmers. Ja tu kā eksperts skatītos uz potenciālo vasaras delegācijas sastāvu, būtu ar lupu jāpameklē godalgu pretendenti. 

Kārlis Lejnieks. Man gan šķiet, ka kāds no komandas noteikti var izšaut.

Tomēr ir atšķirība, sportists brauc cīnīties par medaļu vai cer pārsteigt un izšaut!

Protams, tā ir būtiska atšķirība, un šovasar, visticamāk, mums būs jāskatās vairāk otrajā kategorijā.

Žoržs Tikmers. Jā, bet, lai kāds izšautu olimpiskajās spēlēs, jau iepriekš jāapliecina, ka viņš uz to ir spējīgs. Paskatāmies kaut vai uz 2008. gada olimpiskajām spēlēm Pekinā! Uz tām brauca BMX riteņbraukšanas tā brīža pasaules čempions Māris Štrombergs un aktuālais Pasaules kausa ieguvējs Artūrs Matisons, brauca četrkārtējais Eiropas čempions Viktors Ščerbatihs, brauca pasaules rekordists un pasaules labākā reitinga īpašnieks šķēpa mešanā. Tie bija reāli pretendenti, no kuriem kāds varēja izšaut. Ja skatāmies šī brīža sastāvu, tie šāvēji ir mazdrusciņ tālāk. 

Kāpēc tā?

Grūti teikt. Tas drīzāk jāprasa pašiem sportistiem. 

Kārlis Lejnieks. Jārēķinās, ka vairākiem sportistiem, kuri iepriekš bijuši labā līmenī, pēdējā sezonā nav bijusi aktīva sacensību norise. Svarīgi būs, cik ļoti tā pati cīkstone Anastasija Grigorjeva vai džudists Jevgeņijs Borodavko būs pieskaņojušies olimpiskajam ciklam, lai sasniegtu labāko rezultātu tieši Tokijā.

Žoržs Tikmers. Drusciņ ir jāmaina domāšana. Mēs visu laiku apzināti vai neapzināti esam sevi saistījuši ar medaļām, bet kas tad tās medaļas izcīna? Tad, kad es startēju olimpiskajās spēlēs, to medaļu izcīnīju es! Man neskrēja krastā kaut kādas Olimpiskās komitejas prezidents, no kura paveiktā būtu atkarīgs – dabūšu es godalgu vai ne. Mūsu apziņā ir tā, ka pēc izcīnītām medaļām uz sarkanā paklāja stājas gara rinda ar cilvēkiem, kuri to mazo daļu medaļas ir piesprauduši sev, jo, izrādās, arī viņi ir dikti par to cīnījušies. Tad, kad, piemēram, Rio (2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs) šo medaļu nebija, tad kas ir vainīgs? (Ar ironiju.) Funkcionāri, protams! Re, kur viņi abi (norāda uz sevi un Kārli Lejnieku) sēž! Viņi ir slikti – jāmaina, jo tad uzreiz viss būs labāk. Protams, mums ir jāpalīdz sportistam jau ilgu laiku pirms starta. Viņa sagatavošanās procesā, viņa motivēšanā, apstākļu nodrošināšanā un atbalstā, bet tas ir viņš, viņa treneris un ģimene, kas iet uz šo sasniegumu, un tā ir viņu atbildība. Mēs, pārējie, varam vien turēt šo olimpisko lāpu un pēc tam aplaudēt vai nopūsties. 

Otrkārt, medaļas izcīnīšana ir vēlama, bet tas nav pašmērķis. Vairumam sportistu tikai nokļūšana olimpiskajās spēlēs – tas ir sapnis. Mums jāpalīdz viņam to realizēt. Tās ir vērienīgas pašu labāko atlētu sacensības, kurās lielvalstis – ASV, Austrālija, Kanāda – lepojas par katru sportistu, kurš tur ir piedalījies. Mums līdz tam ir vēl tāls ceļš ejams. Mēs to uztveram ļoti vienkāršoti: ir medaļas, viss ir labi, nav medaļu – slikti. Mums jāveido apziņa, ka katrs sportists, kurš ir piedalījies šādās sacensībās un sasniedzis tajās savu labāko rezultātu, tā ir vērtība. Jāparāda viņa ceļš, viņa ieguldītais darbs un sviedri, no kā viņš ir atteicies, kāda bijusi viņa mērķtiecība. Tāpēc arī ir dzimusi šī ideja par projektu Olimpieši atgriežas savās skolās. Pēc Tokijas spēlēm tā arī notiks, ka olimpieši atgriezīsies savā skolā un piestiprinās relikviju, lai visi šie bērni zina, ka no manas skolas tāds un tāds cilvēks ir īstenojis savu sapni un piedalījies olimpiskajās spēlēs. Galu galā kļūt par krietnu, veselu un motivētu cilvēku. Mums tā apziņa ir jāveido.