Rubenis: Olimpiskās medaļas pierāda, ka smags darbs atmaksājas

Latvijas kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis, iegūstot medaļu Turīnas Olimpiskajās spēlēs, kā arī ceturtdien Sočos, allaž pārliecinājies, ka smags darbs atmaksājas.

Pirms astoņiem gadiem Turīnā Rubenis ieguva bronzu individuālajās sacensībās, atnesot Latvijai pirmo medaļu pēc neatkarības atjaunošanas Ziemas olimpiskajās spēlēs, bet Soču olimpiskajās spēlēs viņš kopā ar Elīzu Tīrumu, kā arī Andra un Jura Šicu divnieku tika pie bronzas komandu stafetē.

Kaut pēc desmitās vietas individuālajās sacensībās Sočos Rubenis pauda viedokli, ka šīs būs viņa pēdējās lielās sacensības, pašlaik viņš vairs nav tik drošs, vai tiešām neturpinās karjeru. Rubenis gan uzsver, ka viņa galvenais vilinājums noteikti nav fakts, ka nākamgad pasaules čempionāts risināsies Siguldas trasē.

"Zinu, ka tā ir laba iespēja Latvijas atlētiem, jo gandrīz katrs no viņiem ir spējīgs nākamgad kāpt uz goda pjedestāla. Tam visa pamatā jābūt pārdomātam un rūpīgam darbam, kam apakšā - pašatdevei un disciplīnai," intervijā aģentūrai LETA pauda Rubenis. "Šī sezona no manis paņēma ļoti daudz, bet arī deva ļoti daudz man kā cilvēkam un sportistam garīgās izaugsmes ziņā."

"Pēc Vankūveras spēlēm divus gadus paņēmu brīvākus, bet pēc tam pieņēmu nopietnu lēmumu gatavoties Sočiem. Sapratu, ka ar vienu sezonu, lai pilnvērtīgi sagatavotos, ir par maz, tāpēc sāku jau iepriekšējā sezonā, kad uzstādīju sev par mērķi nobraukt visus Pasaules kausa posmus, ko arī paveicu," atcerējās pieredzējušais sportists. "Savukārt šosezon viss gatavošanās process bija pakārtots tam, lai tieši Sočos sasniegtu maksimāli labāko rezultātu."

"Protams, ka man neizdevās īstenot visu ceļu, kādu biju galvā izplānojis. Tā notika gan finansiālu, gan sadzīvisku apstākļu dēļ, tomēr varu pateikt lielu paldies Ventspils pilsētai un Olimpiskajam centram, kas ielika savu artavu brīžos, kad bija pavisam smagi," teica Rubenis.

Kā vienu no dzīves pagrieziena punktiem Rubenis nosauc faktu, ka pirms Turīnas olimpiskajām spēlēm sāka ar sevi pastiprināti strādāt garīgajā ziņā, tomēr tagad viņš nenoliedz, ka arī šajā jomā atļāvies paslinkot.

"Tas bija viens liels pagrieziena punkts manā dzīvē, tomēr nevaru teikt, ka tajā laikā es biju uzcītīgs. Man bija skaidrs, ka dzīvē kaut kas jāmaina un jāsāk skatīties, kur ir tās vērtības, kas mani padara par cilvēku," stāstīja sportists. "Šogad mans lēmums bija izdarīt visu, ko varu pats saistībā ar tehniku un fiziskajiem jautājumiem, nevis gaidīt brīnumus no debesīm. Ieguldīju visu savu darbu un sirdi, lai sagatavotos šīm spēlēm. Tik smagu treniņvasaru kā šo es īsti neatceros."

Aizvadītajā vasarā Rubenis Siguldā gatavojās kopā ar skeletonistiem Martinu un Tomasu Dukuriem, viņu fiziskās sagatavotības treneri Mihailu Arhipovu un vēl vairākiem vietējiem sportistiem. "Tieši tāpēc Soču Olimpiādē turēšu īkšķus par brāļiem Dukuriem. Man bija liels prieks un gods ar viņiem vasarā strādāt, bija ko pamācīties, bija ko paskatīties. Mēs viens otru veselīgi atbalstījām. Par izaugsmi, ko redzu, varu pateikt lielā mērā paldies viņiem un arī Raivim Aršauskim, kurš ieguldīja savu laiku, darbu un sirdi, lai es varētu sagatavoties šiem sporta svētkiem."

Savukārt par "brīnumu dzīvē" Rubenis nosauca iepazīšanos ar savu sievu, poļu psiholoģi Mariju.

"Mana sieva kļuvusi par brīnumu manā dzīvē, kas apgrieza manu pasaules uztveri. Pagājušajā ziemā viņa atbrauca paskatīties sacensības, un es vaicāju, lai viņa iesaka kaut ko, ko mēs, vāroties savā rutīnā, īsti neredzam," Rubenis stāstīja, ka klausa sievas ieteikumiem. "Tieši pateicoties viņai un viņas iniciatīvai, pieņēmu lēmumu trenēties atsevišķi no pārējās kamaniņu sporta izlases ar Raivi un vēlāk arī Mihailu. Tie man tajā laikā bija lieli pārbaudījumi un lieli soļi."

"Ir ļoti ērti iet jau iestaigātu taciņu, bet sieva man teica, ka "tikai trakais spēj noticēt, ka ar tām pašām metodēm var sasniegt citus rezultātus". Tas mani kārtīgi sapurināja," pauda divkārtējais olimpisko spēļu medaļnieks. "Viss iepriekš darītais darbs bija ielicis labu bāzi, bet man pašam sevis dēļ bija jāizraujas no rutīnas un jāļauj ar mani strādāt cilvēkam, kas mani tikpat kā nepazīst."

Salīdzinot medaļas Turīnas un Soču spēlēs, Rubenis uzsvēra, ka abas iegūtas ar smagu darbu.

"Čezāna (Turīna) bija viens no apbrīnojamākajiem posmiem manā dzīvē. Gads pirms spēlēm bija ļoti smags, tolaik es sapratu, ka bez labām kamanām nekur tālu neaizbraukšu un skatījos vairāk tajā virzienā. Vēl mēnesi pirms spēlēm gulēju darbnīcā, lai man būtu ar ko braukt, un paspēju tās sagatavot vien uz pēdējiem diviem Pasaules kausa posmiem," teica Rubenis. "Arī toreiz tas bija milzīgs darbs, bet nu jau otro reizi pierādījies, ka darbs nes augļus. Toreiz tā bija vairāk tehnika, šogad paša disciplīnas, iekšējās pilnveidošanās un fiziskās pilnveidošanās darbs. Arī šogad ļoti daudz strādājām ar kamanām, bet centos izdarīt visu, lai kamanu būves process netraucētu treniņiem."

Tāpat Rubenis vēlreiz pauda cerību, ka kamaniņu sports sekos skeletona un bobsleja pēdās, ierobežojot slidu būvniecības noteikumus, kas visu valstu sportistiem padarītu vienlīdzīgus apstākļus. "Man gribas ticēt, ka, attīstoties kamaniņu sportam, tas paliks daudz baudāmāks. Ja notiks kārtīga sakustēšanās tehniskā reglamenta sakārtošanas ziņā, tas šādā dārgā sporta veidā būs milzīgs atvieglojums."

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportisti Ziemas olimpiskajās spēlēs tagad izcīnījuši trīs bronzas un divas sudraba medaļas. Visas godalgas iegūtas ledus trašu sacensībās.